verbfirst conjugation
dēmigrō
dēmigrō (present infinitive dēmigrāre, perfect active dēmigrāvī, supine dēmigrātum)
Classical[ˈdeː.mɪ.ɡroː]Ecclesiastical[ˈdɛː.mi.ɡro]
Meaning
- to migrate or emigrate
- to depart, withdraw or go away
Latīnē defined in Latin in our graded readers
Conjugation conjugation 1
| form | present | imperfect | future | perfect | pluperfect | fut. perfect |
|---|---|---|---|---|---|---|
| 1st sg. | dēmigrō | dēmigrābam | dēmigrābō | dēmigrāvī | dēmigrāveram | dēmigrāverō dēmigrārō |
| 2nd sg. | dēmigrās | dēmigrābās | dēmigrābis | dēmigrāvistī dēmigrāstī | dēmigrāverās dēmigrārās | dēmigrāveris |
| 3rd sg. | dēmigrat | dēmigrābat | dēmigrābit | dēmigrāvit | dēmigrāverat dēmigrārat | dēmigrāverit dēmigrārit |
| 1st pl. | dēmigrāmus | dēmigrābāmus | dēmigrābimus | dēmigrāvimus | dēmigrāverāmus | dēmigrāverimus dēmigrārimus |
| 2nd pl. | dēmigrātis | dēmigrābātis | dēmigrābitis | dēmigrāvistis dēmigrāstis | dēmigrāverātis dēmigrārātis | dēmigrāveritis dēmigrāritis |
| 3rd pl. | dēmigrant | dēmigrābant | dēmigrābunt | dēmigrāvērunt dēmigrāvēre, dēmigrārunt | dēmigrāverant dēmigrārant | dēmigrāverint dēmigrārint |
active subjunctive
| form | present | imperfect | perfect | pluperfect |
|---|---|---|---|---|
| 1st sg. | dēmigrem | dēmigrārem | dēmigrāverim dēmigrārim | dēmigrāvissem dēmigrāssem |
| 2nd sg. | dēmigrēs | dēmigrārēs | dēmigrāverīs | dēmigrāvissēs dēmigrāssēs |
| 3rd sg. | dēmigret | dēmigrāret | dēmigrāverit dēmigrārit | dēmigrāvisset dēmigrāsset |
| 1st pl. | dēmigrēmus | dēmigrārēmus | dēmigrāverīmus dēmigrārīmus | dēmigrāvissēmus dēmigrāssēmus |
| 2nd pl. | dēmigrētis | dēmigrārētis | dēmigrāverītis dēmigrārītis | dēmigrāvissētis dēmigrāssētis |
| 3rd pl. | dēmigrent | dēmigrārent | dēmigrāverint dēmigrārint | dēmigrāvissent dēmigrāssent |
passive indicative
| form | present | imperfect | future |
|---|---|---|---|
| 1st sg. | dēmigror | dēmigrābar | dēmigrābor |
| 2nd sg. | dēmigrāris dēmigrāre | dēmigrābāris dēmigrābāre | dēmigrāberis dēmigrābere |
| 3rd sg. | dēmigrātur | dēmigrābātur | dēmigrābitur |
| 1st pl. | dēmigrāmur | dēmigrābāmur | dēmigrābimur |
| 2nd pl. | dēmigrāminī | dēmigrābāminī | dēmigrābiminī |
| 3rd pl. | dēmigrantur | dēmigrābantur | dēmigrābuntur |
passive subjunctive
| form | present | imperfect |
|---|---|---|
| 1st sg. | dēmigrer | dēmigrārer |
| 2nd sg. | dēmigrēris dēmigrēre | dēmigrārēris dēmigrārēre |
| 3rd sg. | dēmigrētur | dēmigrārētur |
| 1st pl. | dēmigrēmur | dēmigrārēmur |
| 2nd pl. | dēmigrēminī | dēmigrārēminī |
| 3rd pl. | dēmigrentur | dēmigrārentur |
imperative
| form | active | passive |
|---|---|---|
| pres. 2nd sg. | dēmigrā | dēmigrāre |
| pres. 2nd pl. | dēmigrāte | dēmigrāminī |
| fut. 2nd sg. | dēmigrātō | dēmigrātor |
| fut. 3rd sg. | dēmigrātō | dēmigrātor |
| fut. 2nd pl. | dēmigrātōte | — |
| fut. 3rd pl. | dēmigrantō | dēmigrantor |
infinitives & participles
| form | active | passive |
|---|---|---|
| present infinitive | dēmigrāre | dēmigrārī |
| perfect infinitive | dēmigrāvisse dēmigrāsse | dēmigrātum esse |
| future infinitive | dēmigrātūrum esse | dēmigrātum īrī |
| present participle | dēmigrāns | — |
| perfect participle | — | dēmigrātus dēmigrāta, dēmigrātā, dēmigrātae, dēmigrātam, dēmigrātārum, dēmigrātās, dēmigrātī, dēmigrātōrum, dēmigrātōs |
| future participle | dēmigrātūrus dēmigrātūra, dēmigrātūrā, dēmigrātūrae, dēmigrātūram, dēmigrātūrārum, dēmigrātūrās, dēmigrātūre, dēmigrātūrī, dēmigrātūrīs, dēmigrātūrō, dēmigrātūrōrum, dēmigrātūrōs, dēmigrātūrum | dēmigrandus |
gerunddēmigrandī, dēmigrandō, dēmigrandumsupinedēmigrātum, dēmigrātū
dē-mī^gro, āvi, ātum, 1,
I. v. n., to migrate from, to emigrate; to depart, remove from or to a place (class.).
I. Lit.
A. In gen.:
de oppidis, Caes. B. G. 4, 19: ex his aedificiis, id. ib. 4, 4: ex agris, Liv. 38, 18 fin.; cf.: ex agris in urbem, id. 2, 10: loco, Plaut. Am. 1, 1, 85; cf. Helicone (deae), Stat. S. 1, 2, 4: in illa loca, Cic. Agr. 2, 16, 42: in hortos, Suet. Tib. 35: Pydnam, Liv. 44, 6: ad virum optimum, Cic. Cat. 1, 8 et saep.—Absol.: demigrandi causa, Caes. B. G. 5, 43, 4; so Liv. 38, 23.—Transf., to have recourse to: ad deos et ad sidera, Treb. Pol. Claud. 12.—B. Pregn., to depart this life (perh. only in Cic.):
vetat dominans ille in nobis deus, injussu hinc nos suo demigrare, Cic. Tusc. 1, 30, 74; cf.: ex hominum vita ad deorum religionem, id. Rab. perd. 10, 30; and: ab improbis, id. Par. 2, 18.— II. Trop. (only in Cic.):
multa mihi dant solatia, nec tamen ego de meo statu demigro, Cic. Att. 4, 16, 10: strumae ab ore improbo demigrarunt, id. Vatin. 16 fin.Charlton Lewis's shorter dictionary for students: the same scholarship in plain, modern definitions.
dē-migrō āvī, ātus, āre,
to migrate, emigrate, move, depart, remove, go away: ex his aedificiis, Cs.: in urbem ex agris, L.: in alias terras: ad Marcellum: aliquo: hinc, i. e. to die: demigrandi causā, Cs.: ex hominum vitā ad deorum religionem.—Fig., to remove, be driven: de meo statu: strumae ab ore improbo demigrarunt.
Origins
- Proto-Indo-European*de
- Proto-Indo-European*déh₁
- Proto-Italic*dē
- Latindēmigrō
Latin dē- Proto-Indo-European *h₂meygʷ- Proto-Indo-European *-rós Proto-Indo-European *h₂migʷrós Proto-Italic *migros Proto-Indo-European *-h₂ Proto-Indo-European *-éh₂ Proto-Indo-European *-yéti Proto-Indo-European *-eh₂yéti Proto-Indo-European *-h₂tiinflu. Proto-Italic *-ājō Proto-Italic *-āō Latin -ō Latin migrō Latin dēmigrō From dē- + migrō.
Descendants
- Englishdemigrate