LATIN DICTIONARYLexicon Latīnum
adjectivefirst/second-declension adjective

damnātīcius

damnātīcius (feminine damnātīcia, neuter damnātīcium)
Classical[dam.naːˈtiː.ki.ʊs]Ecclesiastical[dam.naˈtiː.t͡ʃi.us]

Meaning

  1. Late Latinadjectivecondemned, condemnable
  2. Late Latinadjectivesentenced

Declension

singular
formmasculinefeminineneuter
nominativedamnātīciusdamnātīciadamnātīcium
genitivedamnātīciīdamnātīciaedamnātīciī
dativedamnātīciōdamnātīciaedamnātīciō
accusativedamnātīciumdamnātīciamdamnātīcium
ablativedamnātīciōdamnātīciādamnātīciō
vocativedamnātīciedamnātīciadamnātīcium
plural
formmasculinefeminineneuter
nominativedamnātīciīdamnātīciaedamnātīcia
genitivedamnātīciōrumdamnātīciārumdamnātīciōrum
dativedamnātīciīsdamnātīciīsdamnātīciīs
accusativedamnātīciōsdamnātīciāsdamnātīcia
ablativedamnātīciīsdamnātīciīsdamnātīciīs
vocativedamnātīciīdamnātīciaedamnātīcia

damnāticĭus (or -tius), a, um, adj. damno,
I. condemned, sentenced: "Κατάκριτον damnaticium," Gloss. Gr. Lat. (late Lat.): etsi nihil de damnaticiis participarent, Tert. Praescr. Haeret. 34 fin.

Origins

From damnātus (perfect passive participle of damnō) + -īcius.

Quick answers

What does damnātīcius mean in Latin?
damnātīcius, a adjective, means “condemned, condemnable; sentenced”.
How do you pronounce damnātīcius?
In classical Latin, [dam.naːˈtiː.ki.ʊs]; in ecclesiastical (church) Latin, [dam.naˈtiː.t͡ʃi.us].