verbfirst conjugation
conglūtinō
conglūtinō (present infinitive conglūtināre, perfect active conglūtināvī, supine conglūtinātum)
Classical[kɔŋˈɡɫuː.tɪ.noː]Ecclesiastical[koŋˈɡluː.ti.no]
Meaning
- to glue or cement together
- to connect or bind closely
SĪMŌ: [...] Tūne hīc hominēs adulēscentulōs / inperītōs rērum, ēductōs libērē, in fraudem inlicis? / Sollicitandō et pollicitandō eōrum animōs lactās? [...] Ac meretrīciōs amōrēs nūptiīs conglūtinās?
SIMO: Are you really here [with our good] young men, [those who are] unaware of worldly matters, brought up to be gentlemen, and luring them in fraud? Do you deceive them by unsettling and coaxing their minds? … And then, their romps with whores you bind in marriages?166 BCE, Publius Terentius Afer, Andria 910–913 - to invent, devise, contrive
Conjugation conjugation 1
| form | present | imperfect | future | perfect | pluperfect | fut. perfect |
|---|---|---|---|---|---|---|
| 1st sg. | conglūtinō | conglūtinābam | conglūtinābō | conglūtināvī | conglūtināveram | conglūtināverō conglūtinārō |
| 2nd sg. | conglūtinās | conglūtinābās | conglūtinābis | conglūtināvistī conglūtināstī | conglūtināverās conglūtinārās | conglūtināveris |
| 3rd sg. | conglūtinat | conglūtinābat | conglūtinābit | conglūtināvit | conglūtināverat conglūtinārat | conglūtināverit conglūtinārit |
| 1st pl. | conglūtināmus | conglūtinābāmus | conglūtinābimus | conglūtināvimus | conglūtināverāmus | conglūtināverimus conglūtinārimus |
| 2nd pl. | conglūtinātis | conglūtinābātis | conglūtinābitis | conglūtināvistis conglūtināstis | conglūtināverātis conglūtinārātis | conglūtināveritis conglūtināritis |
| 3rd pl. | conglūtinant | conglūtinābant | conglūtinābunt | conglūtināvērunt conglūtināvēre, conglūtinārunt | conglūtināverant conglūtinārant | conglūtināverint conglūtinārint |
active subjunctive
| form | present | imperfect | perfect | pluperfect |
|---|---|---|---|---|
| 1st sg. | conglūtinem | conglūtinārem | conglūtināverim conglūtinārim | conglūtināvissem conglūtināssem |
| 2nd sg. | conglūtinēs | conglūtinārēs | conglūtināverīs | conglūtināvissēs conglūtināssēs |
| 3rd sg. | conglūtinet | conglūtināret | conglūtināverit conglūtinārit | conglūtināvisset conglūtināsset |
| 1st pl. | conglūtinēmus | conglūtinārēmus | conglūtināverīmus conglūtinārīmus | conglūtināvissēmus conglūtināssēmus |
| 2nd pl. | conglūtinētis | conglūtinārētis | conglūtināverītis conglūtinārītis | conglūtināvissētis conglūtināssētis |
| 3rd pl. | conglūtinent | conglūtinārent | conglūtināverint conglūtinārint | conglūtināvissent conglūtināssent |
passive indicative
| form | present | imperfect | future |
|---|---|---|---|
| 1st sg. | conglūtinor | conglūtinābar | conglūtinābor |
| 2nd sg. | conglūtināris conglūtināre | conglūtinābāris conglūtinābāre | conglūtināberis conglūtinābere |
| 3rd sg. | conglūtinātur | conglūtinābātur | conglūtinābitur |
| 1st pl. | conglūtināmur | conglūtinābāmur | conglūtinābimur |
| 2nd pl. | conglūtināminī | conglūtinābāminī | conglūtinābiminī |
| 3rd pl. | conglūtinantur | conglūtinābantur | conglūtinābuntur |
passive subjunctive
| form | present | imperfect |
|---|---|---|
| 1st sg. | conglūtiner | conglūtinārer |
| 2nd sg. | conglūtinēris conglūtinēre | conglūtinārēris conglūtinārēre |
| 3rd sg. | conglūtinētur | conglūtinārētur |
| 1st pl. | conglūtinēmur | conglūtinārēmur |
| 2nd pl. | conglūtinēminī | conglūtinārēminī |
| 3rd pl. | conglūtinentur | conglūtinārentur |
imperative
| form | active | passive |
|---|---|---|
| pres. 2nd sg. | conglūtinā | conglūtināre |
| pres. 2nd pl. | conglūtināte | conglūtināminī |
| fut. 2nd sg. | conglūtinātō | conglūtinātor |
| fut. 3rd sg. | conglūtinātō | conglūtinātor |
| fut. 2nd pl. | conglūtinātōte | — |
| fut. 3rd pl. | conglūtinantō | conglūtinantor |
infinitives & participles
| form | active | passive |
|---|---|---|
| present infinitive | conglūtināre | conglūtinārī |
| perfect infinitive | conglūtināvisse conglūtināsse | conglūtinātum esse |
| future infinitive | conglūtinātūrum esse | conglūtinātum īrī |
| present participle | conglūtināns | — |
| perfect participle | — | conglūtinātus conglūtināta, conglūtinātā, conglūtinātae, conglūtinātam, conglūtinātārum, conglūtinātās, conglūtinātī, conglūtinātōrum, conglūtinātōs |
| future participle | conglūtinātūrus conglūtinātūra, conglūtinātūrā, conglūtinātūrae, conglūtinātūram, conglūtinātūrārum, conglūtinātūrās, conglūtinātūre, conglūtinātūrī, conglūtinātūrīs, conglūtinātūrō, conglūtinātūrōrum, conglūtinātūrōs, conglūtinātūrum | conglūtinandus conglūtinanda, conglūtinandā, conglūtinandae, conglūtinandam, conglūtinandārum, conglūtinandās, conglūtinande, conglūtinandīs, conglūtinandōrum, conglūtinandōs |
gerundconglūtinandī, conglūtinandō, conglūtinandumsupineconglūtinātum, conglūtinātū
Phrases from Meissner's Latin Phrase-Book
- rem dissolutam conglutinare, coagmentare
- to reunite disconnected elements.
con-glūtĭno, āvi, ātum, 1,
I. v. a., to glue, cement, join together.
I. Lit. (t. t.):
favos extremos inter se, Varr. R. R. 3, 16, 23; cf.: utrasque res inter se (calx), Vitr. 7, 4, 3: libros, Dig. 32, 52, § 5: carnis, Plin. 27, 6, 24, § 42: volnera recentia, id. 30, 13, 39, § 115: germinantis oculos aliquā sibi annexione, Pall. Mart. 10, 36.—II. Trop.
A. To join, unite firmly together, to bind closely, cement (a favorite trope of Cic.;
elsewhere very rare): hominem eadem, optime quae conglutinavit, natura dissolvit, Cic. Sen. 20, 73; cf.: rem dissolutam, divulsamque (sc. in oratione), id. de Or. 1, 42, 188: animi vitium cum causā peccati, Auct. Her. 2, 3, 5: amicitias, Cic. Lael. 9, 32 (opp. dissolvere); id. Att. 7, 8, 1: concordiam, id. ib. 1, 17, 10: voluntates nostras consuetudine, id. Fam. 11, 27, 2; cf.: meretricios amores nuptiis, * Ter. And. 5, 4, 10: quid est in Antonio praeter libidinem, crudelitatem, petulantiam, audaciam? Ex his totus conglutinatus est, composed, Cic. Phil. 3, 11, 28: affixus et conglutinatus, i. e. adhering closely to a person, App. M. 9, p. 225, 4.—* B. Like compono, comparo, etc., to invent, devise, contrive (a means):
conglutina, Ut senem hodie doctum docte fallas, Plaut. Bacch. 4, 4, 42.Charlton Lewis's shorter dictionary for students: the same scholarship in plain, modern definitions.
con-glūtinō āvī, ātus, āre,
to join together, unite, cement: amores nuptiis, T. — To compose, unite, frame together: hominem: amicitias: Ex his conglutinatus, composed.
Origins
- Proto-Indo-European*ḱe?
- Proto-Indo-European*ḱóm
- Proto-Italic*kom
- Proto-Italic*kom-
- Latinconglūtinō
Proto-Indo-European *gleyH- Proto-Indo-European *glóh₁ytn̥ Proto-Italic *gloiten Latin glūten Latin glūtinō Latin conglūtinō From con- + glūtinō.
Descendants
- Englishconglutinate
- Italianconglutinare
- Spanishconglutinar
- Galicianconglutinar
In English words that came into English from conglūtinō
- conglutinateconglūtinātus