verbfirst conjugation
cārinō1
cārinō (present infinitive cārināre, perfect active cārināvī, supine cārinātum)
Classical[ˈkaː.rɪ.noː]Ecclesiastical[ˈkaː.ri.no]
Meaning
- to revile, to blame; to insult
Conjugation conjugation 1
| form | present | imperfect | future | perfect | pluperfect | fut. perfect |
|---|---|---|---|---|---|---|
| 1st sg. | cārinō | cārinābam | cārinābō | cārināvī | cārināveram | cārināverō |
| 2nd sg. | cārinās | cārinābās | cārinābis | cārināvistī | cārināverās | cārināveris |
| 3rd sg. | cārinat | cārinābat | cārinābit | cārināvit | cārināverat | cārināverit |
| 1st pl. | cārināmus | cārinābāmus | cārinābimus | cārināvimus | cārināverāmus | cārināverimus |
| 2nd pl. | cārinātis | cārinābātis | cārinābitis | cārināvistis | cārināverātis | cārināveritis |
| 3rd pl. | cārinant | cārinābant | cārinābunt | cārināvērunt cārināvēre | cārināverant | cārināverint |
active subjunctive
| form | present | imperfect | perfect | pluperfect |
|---|---|---|---|---|
| 1st sg. | cārinem | cārinārem | cārināverim | cārināvissem |
| 2nd sg. | cārinēs | cārinārēs | cārināverīs | cārināvissēs |
| 3rd sg. | cārinet | cārināret | cārināverit | cārināvisset |
| 1st pl. | cārinēmus | cārinārēmus | cārināverīmus | cārināvissēmus |
| 2nd pl. | cārinētis | cārinārētis | cārināverītis | cārināvissētis |
| 3rd pl. | cārinent | cārinārent | cārināverint | cārināvissent |
passive indicative
| form | present | imperfect | future |
|---|---|---|---|
| 1st sg. | cārinor | cārinābar | cārinābor |
| 2nd sg. | cārināris cārināre | cārinābāris cārinābāre | cārināberis cārinābere |
| 3rd sg. | cārinātur | cārinābātur | cārinābitur |
| 1st pl. | cārināmur | cārinābāmur | cārinābimur |
| 2nd pl. | cārināminī | cārinābāminī | cārinābiminī |
| 3rd pl. | cārinantur | cārinābantur | cārinābuntur |
passive subjunctive
| form | present | imperfect |
|---|---|---|
| 1st sg. | cāriner | cārinārer |
| 2nd sg. | cārinēris cārinēre | cārinārēris cārinārēre |
| 3rd sg. | cārinētur | cārinārētur |
| 1st pl. | cārinēmur | cārinārēmur |
| 2nd pl. | cārinēminī | cārinārēminī |
| 3rd pl. | cārinentur | cārinārentur |
imperative
| form | active | passive |
|---|---|---|
| pres. 2nd sg. | cārinā | cārināre |
| pres. 2nd pl. | cārināte | cārināminī |
| fut. 2nd sg. | cārinātō | cārinātor |
| fut. 3rd sg. | cārinātō | cārinātor |
| fut. 2nd pl. | cārinātōte | — |
| fut. 3rd pl. | cārinantō | cārinantor |
infinitives & participles
| form | active | passive |
|---|---|---|
| present infinitive | cārināre | cārinārī |
| perfect infinitive | cārināvisse | cārinātum esse |
| future infinitive | cārinātūrum esse | cārinātum īrī |
| present participle | cārināns | — |
| perfect participle | — | cārinātus |
| future participle | cārinātūrus | cārinandus |
gerundcārinandī, cārinandō, cārinandumsupinecārinātum, cārinātū
cārĭno, āre, v. a. for scarinare, root in scortum,
I. to abuse, revile, blame ( = irrideo), Enn. Ann. 181; 229 Vahl.; cf. Serv. ad Verg. A. 8, 361, and Paul. ex Fest. p. 47 Müll.: carinantes = illudentes, Gloss. Isid.
Origins
From Proto-Indo-European *kr-n-. Compare Old Irish caire (“sin”), Old English hierwan (“to moke”), Ancient Greek κάρνη (kárnē, “penalty”), Tocharian B karn- (“to vex”) and Lithuanian káirinti (“to provoke”).