What does bipūnctātus mean in Latin?

bipūnctātus, a adjective, means “doubly punctuated or pointed; bipunctate”.

How do you pronounce bipūnctātus?

In classical Latin, [bɪ.puːŋkˈtaː.tʊs]; in ecclesiastical (church) Latin, [bi.puŋkˈtaː.tus].

Proto-Indo-European *dwóh₁ → Proto-Indo-European *dwi- → Proto-Italic *dwi- → Latin bipūnctātus.

adjectivefirst/second-declension adjective

bipūnctātus (feminine bipūnctāta, neuter bipūnctātum)

Classical[bɪ.puːŋkˈtaː.tʊs]Ecclesiastical[bi.puŋkˈtaː.tus]

singular
form	masculine	feminine	neuter
nominative	bipūnctātus	bipūnctāta	bipūnctātum
genitive	bipūnctātī	bipūnctātae	bipūnctātī
dative	bipūnctātō	bipūnctātae	bipūnctātō
accusative	bipūnctātum	bipūnctātam	bipūnctātum
ablative	bipūnctātō	bipūnctātā	bipūnctātō
vocative	bipūnctāte	bipūnctāta	bipūnctātum

plural
form	masculine	feminine	neuter
nominative	bipūnctātī	bipūnctātae	bipūnctāta
genitive	bipūnctātōrum	bipūnctātārum	bipūnctātōrum
dative	bipūnctātīs	bipūnctātīs	bipūnctātīs
accusative	bipūnctātōs	bipūnctātās	bipūnctāta
ablative	bipūnctātīs	bipūnctātīs	bipūnctātīs
vocative	bipūnctātī	bipūnctātae	bipūnctāta

Latin punctatus Latin bipūnctātus From bi- + punctatus.