verbfirst conjugation, deponent
ālūcinor
ālūcinor (present infinitive ālūcinārī, perfect active ālūcinātus sum)
Classical[aːˈɫuː.kɪ.nɔr]Ecclesiastical[aˈluː.t͡ʃi.nor]
Meaning
- deponentto wander in mind, talk idly, prate, dream
Conjugation conjugation 1 deponent
| form | present | imperfect | future | perfect | pluperfect | fut. perfect |
|---|---|---|---|---|---|---|
| 1st sg. | ālūcinor | ālūcinābar | ālūcinābor | — | — | — |
| 2nd sg. | ālūcināris ālūcināre | ālūcinābāris ālūcinābāre | ālūcināberis ālūcinābere | — | — | — |
| 3rd sg. | ālūcinātur | ālūcinābātur | ālūcinābitur | — | — | — |
| 1st pl. | ālūcināmur | ālūcinābāmur | ālūcinābimur | — | — | — |
| 2nd pl. | ālūcināminī | ālūcinābāminī | ālūcinābiminī | — | — | — |
| 3rd pl. | ālūcinantur | ālūcinābantur | ālūcinābuntur | — | — | — |
active subjunctive
| form | present | imperfect | perfect | pluperfect |
|---|---|---|---|---|
| 1st sg. | ālūciner | ālūcinārer | — | — |
| 2nd sg. | ālūcinēris ālūcinēre | ālūcinārēris ālūcinārēre | — | — |
| 3rd sg. | ālūcinētur | ālūcinārētur | — | — |
| 1st pl. | ālūcinēmur | ālūcinārēmur | — | — |
| 2nd pl. | ālūcinēminī | ālūcinārēminī | — | — |
| 3rd pl. | ālūcinentur | ālūcinārentur | — | — |
imperative
| form | active | passive |
|---|---|---|
| pres. 2nd sg. | ālūcināre | — |
| pres. 2nd pl. | ālūcināminī | — |
| fut. 2nd sg. | ālūcinātor | — |
| fut. 3rd sg. | ālūcinātor | — |
| fut. 3rd pl. | ālūcinantor | — |
infinitives & participles
| form | active | passive |
|---|---|---|
| present infinitive | ālūcinārī | — |
| perfect infinitive | ālūcinātum esse | — |
| future infinitive | ālūcinātūrum esse | — |
| present participle | ālūcināns | — |
| perfect participle | ālūcinātus | ālūcināta ālūcinātā, ālūcinātae, ālūcinātam, ālūcinātārum, ālūcinātās, ālūcināte, ālūcinātī, ālūcinātīs, ālūcinātō, ālūcinātōrum, ālūcinātōs |
| future participle | ālūcinātūrus ālūcinātūra, ālūcinātūrā, ālūcinātūrae, ālūcinātūram, ālūcinātūrārum, ālūcinātūrās, ālūcinātūre, ālūcinātūrī, ālūcinātūrīs, ālūcinātūrō, ālūcinātūrōrum, ālūcinātūrōs, ālūcinātūrum | ālūcinandus ālūcinanda, ālūcinandā, ālūcinandae, ālūcinandam, ālūcinandārum, ālūcinandās, ālūcinande, ālūcinandīs, ālūcinandōrum, ālūcinandōs |
gerundālūcinandī, ālūcinandō, ālūcinandumsupineālūcinātum, ālūcinātū
ālūcĭnor (better than all- or hall-; cf. Gron. ad Gell. 16, 12, 3), ātus, 1, v. dep. prob. from ἀλύω, ἀλύσσω; ἄλη, ἀλύκη; cf. Gell. 16, 12, 3,
I. to wander in mind, to talk idly, prate, dream (syn.:
aberro, deliro, desipio, insanio): alucinari: aberrare et non consistere, atque dissolvi et obstupefieri atque tardari, Non. 121, 20 (apparently not used before the time of Cic., yet cf. alucinatio): quae Epicurus oscitans alucinatus est, Cic. N. D. 1, 26, 72: suspicor hunc alucinari, id. Att. 15, 29; Gell. 16, 12, 3: indicium vagi animi et alucinantis, id. 4, 20, 8: epistolae nostrae debent interdum alucinari, to follow no definite train of thought, to digress freely, Cic. Q. Fr. 2, 9: alucinans pastor, Col. 7, 3, 26.Charlton Lewis's shorter dictionary for students: the same scholarship in plain, modern definitions.
ālūcinor (not hālūcinor, hallū-), ātus, ārī, dep.,
to wander in mind, talk unreasonably, ramble in thought: suspicor hunc alucinari: epistulae nostrae debent interdum alucinari, indulge in vague digressions: quae alucinatus est.
Origins
Possibly from Ancient Greek ἀλύω (alúō, “to be distraught; to struggle, to kick”), with influence from other -cinor verbs. Related to ambulō.
Descendants
- Catalanal·lucinar
- Englishhallucinate
- Frenchhalluciner
- Germanhalluzinieren
- Italianallucinare
- Portuguesealucinar
- Romanianhalucina
- Spanishalucinar
- Dutchhallucineren
- Galicianalucinar
In English words that came into English from ālūcinor
- hallucinatehallūcinātus