What does vēnāticus mean in Latin?

vēnāticus, a adjective, means “hunting”.

How do you pronounce vēnāticus?

In classical Latin, [weːˈnaː.tɪ.kʊs]; in ecclesiastical (church) Latin, [veˈnaː.ti.kus].

adjectivefirst/second-declension adjective

vēnāticus (feminine vēnātica, neuter vēnāticum)

Classical[weːˈnaː.tɪ.kʊs]Ecclesiastical[veˈnaː.ti.kus]

singular
form	masculine	feminine	neuter
nominative	vēnāticus	vēnātica	vēnāticum
genitive	vēnāticī	vēnāticae	vēnāticī
dative	vēnāticō	vēnāticae	vēnāticō
accusative	vēnāticum	vēnāticam	vēnāticum
ablative	vēnāticō	vēnāticā	vēnāticō
vocative	vēnātice	vēnātica	vēnāticum

plural
form	masculine	feminine	neuter
nominative	vēnāticī	vēnāticae	vēnātica
genitive	vēnāticōrum	vēnāticārum	vēnāticōrum
dative	vēnāticīs	vēnāticīs	vēnāticīs
accusative	vēnāticōs	vēnāticās	vēnātica
ablative	vēnāticīs	vēnāticīs	vēnāticīs
vocative	vēnāticī	vēnāticae	vēnātica

vēnātĭcus, a, um, adj. venatus,

I. of or belonging to hunting, hunting-.

I. Lit.: canis, a hunting-dog, hound, Plaut. Mil. 2, 2, 113; Cic. Verr. 2, 4, 13, § 31; cf.: genus canum, Varr. R. R. 2, 9, 2: catulus, Hor. Ep. 1, 2, 65.—*

II. Transf.: prolatis rebus parasiti venatici sumus, i. e. lean or gaunt like hounds, Plaut. Capt. 1, 1, 17.

Proto-Indo-European *-tus Proto-Italic *-tus Latin -tus Latin vēnātus Latin -icus Latin vēnāticus From vēnātus (“hunting, the chase”) + -icus.

Descendants