verbthird conjugation, deponent
renītor
renītor (present infinitive renītī, perfect active renīsus sum)
Classical[rɛˈniː.tɔr]Ecclesiastical[reˈniː.tor]
Meaning
- deponentto struggle, resist, fight back
Latīnē defined in Latin in our graded readers
contrā nītor, resistōrenītor -ī — in IVLIANVS II: Imperium, ch. 2
Conjugation conjugation 3 deponent
| form | present | imperfect | future | perfect | pluperfect | fut. perfect |
|---|---|---|---|---|---|---|
| 1st sg. | renītor | renītēbar | renītar | — | — | — |
| 2nd sg. | renīteris renītere | renītēbāris renītēbāre | renītēris renītēre | — | — | — |
| 3rd sg. | renītitur | renītēbātur | renītētur | — | — | — |
| 1st pl. | renītimur | renītēbāmur | renītēmur | — | — | — |
| 2nd pl. | renītiminī | renītēbāminī | renītēminī | — | — | — |
| 3rd pl. | renītuntur | renītēbantur | renītentur | — | — | — |
active subjunctive
| form | present | imperfect | perfect | pluperfect |
|---|---|---|---|---|
| 1st sg. | renītar | renīterer | — | — |
| 2nd sg. | renītāris renītāre | renīterēris renīterēre | — | — |
| 3rd sg. | renītātur | renīterētur | — | — |
| 1st pl. | renītāmur | renīterēmur | — | — |
| 2nd pl. | renītāminī | renīterēminī | — | — |
| 3rd pl. | renītantur | renīterentur | — | — |
imperative
| form | active | passive |
|---|---|---|
| pres. 2nd sg. | renītere | — |
| pres. 2nd pl. | renītiminī | — |
| fut. 2nd sg. | renītitor | — |
| fut. 3rd sg. | renītitor | — |
| fut. 3rd pl. | renītuntor | — |
infinitives & participles
| form | active | passive |
|---|---|---|
| present infinitive | renītī | — |
| perfect infinitive | renīsum esse | — |
| future infinitive | renīsūrum esse | — |
| present participle | renītēns | — |
| perfect participle | renīsus renīsa, renīsā, renīsae, renīsam, renīsārum, renīsās, renīse, renīsī, renīsīs, renīsō, renīsōrum, renīsōs | — |
| future participle | renīsūrus renīsūra, renīsūrā, renīsūrae, renīsūram, renīsūrārum, renīsūrās, renīsūre, renīsūrī, renīsūrīs, renīsūrō, renīsūrōrum, renīsūrōs, renīsūrum | renītendus renītundus, renītenda, renītendā, renītendae, renītendam, renītendārum, renītendās, renītende, renītendīs, renītendōrum, renītendōs |
gerundrenītendī, renītendō, renītendumsupinerenīsum, renīsū
rĕ-nītor, nīti,
I. v. dep. n., to strive or struggle against, to withstand, resist (rare and not ante-Aug.; syn.: resisto, adversor, reluctor).
I. Lit.:
quoniam alter motus alteri renititur, Plin. 2, 82, 84, § 198; 16, 42, 81, § 222; so, os (specillo), Cels. 5, 28, 12.— II. Trop.:
cum illi renitentes pactos dicerent sese, Liv. 5, 49 Drak.: renitentibus vobis, Curt. 6, 3, 5; Plin. 8, 32, 50, § 118: quo renitente, Amm. 31, 12, 15; 31, 13, 10.Charlton Lewis's shorter dictionary for students: the same scholarship in plain, modern definitions.
re-nītor —, ī, dep.,
to strive against, withstand, resist: illi renitentes, L.
Origins
- Proto-Italic*wre-
- Latinrenītor
Latin nītor Latin renītor From re- + nītor.