adjectivefirst/second-declension adjective
Juntīnus1
Juntīnus (feminine Juntīna, neuter Juntīnum)
Classical[jʊnˈtiː.nʊs]Ecclesiastical[junˈtiː.nus]
Meaning
- New LatinadjectiveJuntine (of, pertaining to, occurring in, or typifying the editions of the Giunti printing family)
In Lysistrata, v. 168., Juntinus liber tenet ἀμῶν, ἀμὶν idem v. 1081. et hîc in antistropha α’. et v. 1162., ubi Ravennas ἀμῖν.
1818, Carolus Reisigius Thuringus, De constructione antistrophica trium carminum melicorum Aristophanis syntagma criticum, chapter iii, page 14:Cogitabam posse verius esse ᾆπερ, quia v. 1312. Juntinus liber et Ravennas haberent σείοντ’.
1818, Carolus Reisigius Thuringus, De constructione antistrophica trium carminum melicorum Aristophanis syntagma criticum, chapter iii, page 15:
Declension
| form | masculine | feminine | neuter |
|---|---|---|---|
| nominative | Juntīnus | Juntīna Jūnctīna | Juntīnum Jūnctīnum |
| genitive | Juntīnī Jūnctīnī | Juntīnae Jūnctīnae | Juntīnī Jūnctīnī |
| dative | Juntīnō Jūnctīnō | Juntīnae Jūnctīnae | Juntīnō Jūnctīnō |
| accusative | Juntīnum Jūnctīnum | Juntīnam Jūnctīnam | Juntīnum Jūnctīnum |
| ablative | Juntīnō Jūnctīnō | Juntīnā Jūnctīnā | Juntīnō Jūnctīnō |
| vocative | Juntīne Jūnctīne | Juntīna Jūnctīna | Juntīnum Jūnctīnum |
| form | masculine | feminine | neuter |
|---|---|---|---|
| nominative | Juntīnī Jūnctīnī | Juntīnae Jūnctīnae | Juntīna Jūnctīna |
| genitive | Juntīnōrum Jūnctīnōrum | Juntīnārum Jūnctīnārum | Juntīnōrum Jūnctīnōrum |
| dative | Juntīnīs Jūnctīnīs | Juntīnīs Jūnctīnīs | Juntīnīs Jūnctīnīs |
| accusative | Juntīnōs Jūnctīnōs | Juntīnās Jūnctīnās | Juntīna Jūnctīna |
| ablative | Juntīnīs Jūnctīnīs | Juntīnīs Jūnctīnīs | Juntīnīs Jūnctīnīs |
| vocative | Juntīnī Jūnctīnī | Juntīnae Jūnctīnae | Juntīna Jūnctīna |
Origins
Proto-Indo-European *-nós Proto-Indo-European *-iHnos Proto-Italic *-īnos Latin -īnus Latin Juntīnus From Junta + -īnus.
Descendants
- EnglishJuntine