What does impūnctātus mean in Latin?

impūnctātus, a adjective, means “impunctate”.

How do you pronounce impūnctātus?

In classical Latin, [ɪm.puːŋkˈtaː.tʊs]; in ecclesiastical (church) Latin, [im.puŋkˈtaː.tus].

Proto-Indo-European *né → Proto-Indo-European *n̥- → Proto-Italic *n̥- → Latin impūnctātus.

adjectivefirst/second-declension adjective

impūnctātus (feminine impūnctāta, neuter impūnctātum)

Classical[ɪm.puːŋkˈtaː.tʊs]Ecclesiastical[im.puŋkˈtaː.tus]

singular
form	masculine	feminine	neuter
nominative	impūnctātus	impūnctāta	impūnctātum
genitive	impūnctātī	impūnctātae	impūnctātī
dative	impūnctātō	impūnctātae	impūnctātō
accusative	impūnctātum	impūnctātam	impūnctātum
ablative	impūnctātō	impūnctātā	impūnctātō
vocative	impūnctāte	impūnctāta	impūnctātum

plural
form	masculine	feminine	neuter
nominative	impūnctātī	impūnctātae	impūnctāta
genitive	impūnctātōrum	impūnctātārum	impūnctātōrum
dative	impūnctātīs	impūnctātīs	impūnctātīs
accusative	impūnctātōs	impūnctātās	impūnctāta
ablative	impūnctātīs	impūnctātīs	impūnctātīs
vocative	impūnctātī	impūnctātae	impūnctāta

Latin pūnctātus Latin impūnctātus From in- + pūnctātus.