What does implācātus mean in Latin?

implācātus, a adjective, means “unappeased, unsatisfied”.

How do you pronounce implācātus?

In classical Latin, [ɪm.pɫaːˈkaː.tʊs]; in ecclesiastical (church) Latin, [im.plaˈkaː.tus].

Proto-Indo-European *né → Proto-Indo-European *n̥- → Proto-Italic *n̥- → Latin implācātus.

adjectivefirst/second-declension adjective

implācātus (feminine implācāta, neuter implācātum)

Classical[ɪm.pɫaːˈkaː.tʊs]Ecclesiastical[im.plaˈkaː.tus]

singular
form	masculine	feminine	neuter
nominative	implācātus	implācāta	implācātum
genitive	implācātī	implācātae	implācātī
dative	implācātō	implācātae	implācātō
accusative	implācātum	implācātam	implācātum
ablative	implācātō	implācātā	implācātō
vocative	implācāte	implācāta	implācātum

plural
form	masculine	feminine	neuter
nominative	implācātī	implācātae	implācāta
genitive	implācātōrum	implācātārum	implācātōrum
dative	implācātīs	implācātīs	implācātīs
accusative	implācātōs	implācātās	implācāta
ablative	implācātīs	implācātīs	implācātīs
vocative	implācātī	implācātae	implācāta

implācātus (inpl-), a, um, adj. 2. in-placatus,

I. unappeased, unsatisfied, unallayed (poet.): Charybdis, Verg. A. 3, 420: gula, Ov. M. 8, 847.

Latin plācātus Latin implācātus From in- (“un-”) + plācātus (“satisfied”).