noun · masculinefourth declension
grunnītus
grunnītus m (genitive grunnītūs)
Classical[ɡrʊnˈniː.tʊs]Ecclesiastical[ɡrunˈniː.tus]
Meaning
- a grunting; a grunt
Declension
| form | singular | plural |
|---|---|---|
| nominative | grunnītus grundītus | grunnītūs grundītūs |
| genitive | grunnītūs grundītūs | grunnītuum grundītuum |
| dative | grunnītuī grundītuī | grunnītibus grundītibus |
| accusative | grunnītum grundītum | grunnītūs grundītūs |
| ablative | grunnītū grundītū | grunnītibus grundītibus |
| vocative | grunnītus grundītus | grunnītūs grundītūs |
grunnītus, ūs, m. grunnio,
I. a grunting of swine:
aut grunnitum (audiunt), cum jugulatur, suis, Cic. Tusc. 5, 40, 116.Origins
Proto-Indo-European *-tus Proto-Italic *-tus Latin -tus Latin grunnītus From grunniō + -tus (forming action nouns).