LATIN DICTIONARYLexicon Latīnum
verbfirst conjugation

dēvītō

dēvītō (present infinitive dēvītāre, perfect active dēvītāvī, supine dēvītātum)
Classical[deːˈwiː.toː]Ecclesiastical[deˈviː.to]

Meaning

  1. to avoid
    DĀVUS: Posthāc, incolumem sat sciō fore mē, nunc sī hoc dēvītō malum.DAVUS: After this, I know well enough that I’ll be safe, if I avoid this trouble now.166 BCE, Publius Terentius Afer, Andria 611
  2. to shun

Conjugation conjugation 1

active indicative
formpresentimperfectfutureperfectpluperfectfut. perfect
1st sg.dēvītōdēvītābamdēvītābōdēvītāvīdēvītāveramdēvītāverō
dēvītārō
2nd sg.dēvītāsdēvītābāsdēvītābisdēvītāvistī
dēvītāstī		dēvītāverās
dēvītārās		dēvītāveris
3rd sg.dēvītatdēvītābatdēvītābitdēvītāvitdēvītāverat
dēvītārat		dēvītāverit
dēvītārit
1st pl.dēvītāmusdēvītābāmusdēvītābimusdēvītāvimusdēvītāverāmusdēvītāverimus
dēvītārimus
2nd pl.dēvītātisdēvītābātisdēvītābitisdēvītāvistis
dēvītāstis		dēvītāverātis
dēvītārātis		dēvītāveritis
dēvītāritis
3rd pl.dēvītantdēvītābantdēvītābuntdēvītāvērunt
dēvītāvēre, dēvītārunt		dēvītāverant
dēvītārant		dēvītāverint
dēvītārint
active subjunctive
active subjunctive
formpresentimperfectperfectpluperfect
1st sg.dēvītemdēvītāremdēvītāverim
dēvītārim		dēvītāvissem
dēvītāssem
2nd sg.dēvītēsdēvītārēsdēvītāverīsdēvītāvissēs
dēvītāssēs
3rd sg.dēvītetdēvītāretdēvītāverit
dēvītārit		dēvītāvisset
dēvītāsset
1st pl.dēvītēmusdēvītārēmusdēvītāverīmus
dēvītārīmus		dēvītāvissēmus
dēvītāssēmus
2nd pl.dēvītētisdēvītārētisdēvītāverītis
dēvītārītis		dēvītāvissētis
dēvītāssētis
3rd pl.dēvītentdēvītārentdēvītāverint
dēvītārint		dēvītāvissent
dēvītāssent
passive indicative
passive indicative
formpresentimperfectfuture
1st sg.dēvītordēvītābardēvītābor
2nd sg.dēvītāris
dēvītāre		dēvītābāris
dēvītābāre		dēvītāberis
dēvītābere
3rd sg.dēvītāturdēvītābāturdēvītābitur
1st pl.dēvītāmurdēvītābāmurdēvītābimur
2nd pl.dēvītāminīdēvītābāminīdēvītābiminī
3rd pl.dēvītanturdēvītābanturdēvītābuntur
passive subjunctive
passive subjunctive
formpresentimperfect
1st sg.dēvīterdēvītārer
2nd sg.dēvītēris
dēvītēre		dēvītārēris
dēvītārēre
3rd sg.dēvītēturdēvītārētur
1st pl.dēvītēmurdēvītārēmur
2nd pl.dēvītēminīdēvītārēminī
3rd pl.dēvītenturdēvītārentur
imperative
imperative
formactivepassive
pres. 2nd sg.dēvītādēvītāre
pres. 2nd pl.dēvītātedēvītāminī
fut. 2nd sg.dēvītātōdēvītātor
fut. 3rd sg.dēvītātōdēvītātor
fut. 2nd pl.dēvītātōte—
fut. 3rd pl.dēvītantōdēvītantor
infinitives & participles
infinitives & participles
formactivepassive
present infinitivedēvītāredēvītārī
perfect infinitivedēvītāvisse
dēvītāsse		dēvītātum esse
future infinitivedēvītātūrum essedēvītātum īrī
present participledēvītāns—
perfect participle—dēvītātus
dēvītāta, dēvītātā, dēvītātae, dēvītātam, dēvītātārum, dēvītātās, dēvītātī, dēvītātōrum, dēvītātōs
future participledēvītātūrus
dēvītātūra, dēvītātūrā, dēvītātūrae, dēvītātūram, dēvītātūrārum, dēvītātūrās, dēvītātūre, dēvītātūrī, dēvītātūrīs, dēvītātūrō, dēvītātūrōrum, dēvītātūrōs, dēvītātūrum		dēvītandus
dēvītanda, dēvītandā, dēvītandae, dēvītandam, dēvītandārum, dēvītandās, dēvītande, dēvītandīs, dēvītandōrum, dēvītandōs
gerunddēvītandī, dēvītandō, dēvītandumsupinedēvītātum, dēvītātū

dē-vīto, āvi, ātum, 1,
I. v. a., to avoid, go out of the way of, shun (rare but class.): illos fluctus, Plaut. Rud. 1, 2, 79; cf.: procellam temporis, Cic. Verr. 1, 3, 8: malum, Ter. And. 3, 5, 5: letum, Lucr. 3, 1092: dolorem, Cic. Tusc. 2, 26: exiguum censum turpemque repulsam, Hor. Ep. 1, 1, 44: suspicionem, Suet. Tib. 11: δυσφημίαν nominis, id. Aug. 92: stultitiam, Vulg. Eccl. 2, 3.

Origins

  1. Proto-Indo-European*de
  2. Proto-Indo-European*déh₁
  3. Proto-Italic*dē
  4. Latindēvītō

Latin dē- Latin vītō Latin dēvītō From dē- + vītō.

Quick answers

What does dēvītō mean in Latin?
dēvītō, a verb, means “to avoid; to shun”.
What are the principal parts of dēvītō?
dēvītō, dēvītāre, dēvītāvī, dēvītātum (first conjugation).
How do you pronounce dēvītō?
In classical Latin, [deːˈwiː.toː]; in ecclesiastical (church) Latin, [deˈviː.to].
Where does dēvītō come from?
Proto-Indo-European *de → Proto-Indo-European *déh₁ → Proto-Italic *dē → Latin dēvītō.