verbfirst conjugation, no passive, no supine stem
abnūtō
abnūtō (present infinitive abnūtāre, perfect active abnūtāvī)
Classical[abˈnuː.toː]Ecclesiastical[abˈnuː.to]
Meaning
- to deny often (by a nod); refuse
Quid mi abnutas? - Tibi ego abnuto?
What are you shaking your head at me for? - I, shaking my head at you?.c. 200 BCE – 190 BCE, Plautus, Captivi 3.4.79
Conjugation conjugation 1 no-supine
| form | present | imperfect | future | perfect | pluperfect | fut. perfect |
|---|---|---|---|---|---|---|
| 1st sg. | abnūtō | abnūtābam | abnūtābō | abnūtāvī | abnūtāveram | abnūtāverō |
| 2nd sg. | abnūtās | abnūtābās | abnūtābis | abnūtāvistī | abnūtāverās | abnūtāveris |
| 3rd sg. | abnūtat | abnūtābat | abnūtābit | abnūtāvit | abnūtāverat | abnūtāverit |
| 1st pl. | abnūtāmus | abnūtābāmus | abnūtābimus | abnūtāvimus | abnūtāverāmus | abnūtāverimus |
| 2nd pl. | abnūtātis | abnūtābātis | abnūtābitis | abnūtāvistis | abnūtāverātis | abnūtāveritis |
| 3rd pl. | abnūtant | abnūtābant | abnūtābunt | abnūtāvērunt abnūtāvēre | abnūtāverant | abnūtāverint |
active subjunctive
| form | present | imperfect | perfect | pluperfect |
|---|---|---|---|---|
| 1st sg. | abnūtem | abnūtārem | abnūtāverim | abnūtāvissem |
| 2nd sg. | abnūtēs | abnūtārēs | abnūtāverīs | abnūtāvissēs |
| 3rd sg. | abnūtet | abnūtāret | abnūtāverit | abnūtāvisset |
| 1st pl. | abnūtēmus | abnūtārēmus | abnūtāverīmus | abnūtāvissēmus |
| 2nd pl. | abnūtētis | abnūtārētis | abnūtāverītis | abnūtāvissētis |
| 3rd pl. | abnūtent | abnūtārent | abnūtāverint | abnūtāvissent |
imperative
| form | active | passive |
|---|---|---|
| pres. 2nd sg. | abnūtā | — |
| pres. 2nd pl. | abnūtāte | — |
| fut. 2nd sg. | abnūtātō | — |
| fut. 3rd sg. | abnūtātō | — |
| fut. 2nd pl. | abnūtātōte | — |
| fut. 3rd pl. | abnūtantō | — |
infinitives & participles
| form | active | passive |
|---|---|---|
| present infinitive | abnūtāre | — |
| perfect infinitive | abnūtāvisse | — |
| present participle | abnūtāns | — |
| future participle | abnūtātūra abnūtātūrā, abnūtātūrae, abnūtātūram, abnūtātūrārum, abnūtātūrās, abnūtātūre, abnūtātūrī, abnūtātūrīs, abnūtātūrō, abnūtātūrōrum, abnūtātūrōs, abnūtātūrum, abnūtātūrus | — |
gerundabnūtandī, abnūtandō, abnūtandum
ab-nūto, āvi, ātum, 1,
I. v. freq. [id.], to deny (by a nod) often, to refuse: quid te adiri (Vahl. adirier; Rib. adiri tam) abnutas, Enn. ap. Cic. de Or. 3, 41, 164 (where Cic. censures the word as less forcible than vetas, prohibes, absterres, and the like): quid mi abnutas? Tibi ego abnuto? Plaut. Capt. 3, 4, 79.
Charlton Lewis's shorter dictionary for students: the same scholarship in plain, modern definitions.
abnūtō —, —, āre, intens.
abnuo, to forbid with emphasis (old): quid te adirier abnutas, i. e. forbid approach to thee, Enn. ap. C.
Origins
Frequentative from ab- (“from, away from”) + nūtō (“nod”).